Mēdz teikt, ka pirmajā ciemošanās reizē par cilvēku var uzzināt vairāk nekā mēnešiem ilgā sarakstē, un šīs vakariņas tam bija labākais pierādījums.
Iepazīšanās pēc četrdesmit gadu vecuma bieži vien ir citādāka nekā jaunībā. Šajā vecumā mēs jau labāk zinām, ko sagaidām no partnera un kādu dzīvi vēlamies dzīvot. Man ir 47 gadi, un pēc vairākiem gadiem, ko pavadīju viena, es nolēmu, ka esmu gatava jaunām attiecībām. Tajā pašā laikā apzinājos, ka mana dzīve ir pilnībā sakārtota – man ir savs mājoklis, stabils darbs, hobiji un ieradumi, kurus es augstu vērtēju. Šādā vecumā mēs vairs nemeklējam kādu, kurš mūs “papildinātu”, bet gan kādu, kurš spētu harmoniski iekļauties jau esošajā dzīves ritmā, to neizjaucot.
Ar Jāni iepazinos interneta vietnē. Viņš piesaistīja manu uzmanību ar to, ka rakstīja mierīgi un pieklājīgi. Mūsu sarunas bija par ikdienišķām tēmām – darbu, vaļaspriekiem un brīvā laika pavadīšanu. Pēc divām tikšanās reizēm pilsētas kafejnīcās es jutu, ka cilvēks man ir patīkams, tāpēc uzaicināju viņu pie sevis uz vakariņām. Man likās, ka tas ir loģisks nākamais solis. Mājas vide vienmēr atklāj cilvēka patieso dabu – to, kā viņš jūtas svešā telpā, kā izturas pret saimnieku un kādas manieres demonstrē neformālā gaisotnē.
Sagatavošanās vakariņām
Gatavošanās šim vakaram man aizņēma gandrīz pusi dienas. Es vēlējos radīt mājīgu gaisotni, lai mēs varētu mierīgi parunāties bez pilsētas trokšņiem. Pagatavoju cepeti, sagatavoju vieglus salātus un uzklāju galdu ar saviem labākajiem linu galdautiem. Mājās smaržoja pēc garšaugiem un miera. Jānis ieradās precīzi laikā, atnesa ziedus un sākumā viss tiešām šķita labi. Mēs vakariņojām, dalījāmies stāstos par savu iepriekšējo pieredzi, un kopumā vakars izvērtās tieši tāds, kādu biju cerējusi – mierīgs un saturīgs.
Mēs apspriedām daudz ko – ceļojumus, bērnības atmiņas un pat politiku. Jānis šķita inteliģents un uzmanīgs klausītājs. Viņš izteica komplimentus par manu gatavošanas mākslu un gaumīgi iekārtoto dzīvokli. Es sāku atslābt, domājot, ka varbūt beidzot esmu atradusi savu cilvēku. Tomēr intonācija mūsu sarunā pamazām sāka mainīties, kad pieskārāmies tēmai par dzīves dārdzību un inflāciju. Jānis vairākkārt uzsvēra, cik svarīgi mūsdienās ir kontrolēt katru centu un ka viņš necieš “bezjēdzīgu patēriņu”. Toreiz es tam nepievērsu lielu uzmanību, uzskatot to par vienkāršu praktiskumu.
Pēc pamatēdiena Jānis palūdza atļauju ieiet vannas istabā noskalot rokas. Es sēdēju pie galda, baudot vīnu un domājot par to, ka beidzot esmu satikusi cilvēku, ar kuru ir viegli komunicēt. Tomēr viņa prombūtne ieilga. Pagāja piecas, tad gandrīz desmit minūtes, un es jau sāku domāt, vai nekas nav noticis. Vannas istabā valdīja pilnīgs klusums. Es pat apsvēru iespēju pieklauvēt un pajautāt, vai viss kārtībā, taču nevēlējos radīt neveiklu situāciju.
Situācija vannas istabā
Kad Jānis beidzot iznāca no vannas istabas, viņa noskaņojums bija krasi mainījies. Viņš vairs nesmaidīja, un viņa skatiens bija kļuvis vēss un izmeklējošs. Rokās viņš turēja nelielu stikla burciņu – manu nakts krēmu. Tas ir kvalitatīvs kosmētikas līcekis, ko biju nopirkusi sev pirms mēneša par savu nopelnīto naudu. Tas nebija lēts pirkums – es par to samaksāju gandrīz simts eiro, taču manā vecumā ādas kopšana nav tikai estētika, tā ir pašsajūta un rūpes par sevi. Es to glabāju vannas istabas spoguļskapītī, kurā parasti stāv visas manas personīgās higiēnas lietas, medikamenti un kosmētika. Tas nav atvērts plaukts viesiem; tas ir aizvērts skapītis personīgām lietām.
Viņš pienāca pie galda un lēni, gandrīz demonstratīvi nolika krēmu man priekšā starp šķīvjiem…
– Inese, es ceru, ka tu neņemsi ļaunā, bet es nejauši pamanīju šo krēmu un savā telefonā apskatījos tā cenu. Vai tiešām tu uzskati, ka ir saprātīgi tērēt tik lielu naudu par parastu kosmētiku? – viņš jautāja mierīgā, bet nedaudz pamācošā, tēvišķā tonī. Viņa balsī nebija ne miņas no tās laipnības, ko viņš rādīja pirms desmit minūtēm.
Es jutos pilnīgi satriekta. Pirmais, par ko es iedomājos, nebija nauda vai krēms, bet gan fakts, ka cilvēks, kurš pirmo reizi viesojas manās mājās, ir atvēris aizvērtu skapīti, izņēmis mantu un tērējis laiku, lai internetā meklētu tās cenu. Tas liecināja par sistemātisku un apzinātu rakņāšanos manā privātajā dzīvē. Es jutu, kā asinis saskrien vaigos – nevis no kauna par pirkumu, bet no dusmām par šādu nekaunību.
Saruna par vērtībām
Es centos saglabāt pieklājību, lai gan iekšēji viss vārījās, un atbildēju: – Jā, šis krēms tiešām nav lēts, bet tas man ir piemērots, tas ir mans mazais luksuss un esmu pilnībā apmierināta ar pirkumu. Taču man ir grūti saprast, kāpēc tu izlēmi pētīt manus skapīšus un pārbaudīt manu lietu cenas? Vai tiešām tu vannas istabā tērēji laiku, lai monitorētu manu budžetu?
Jānis apsēdās pretī, nedaudz paliecās uz priekšu un sāka skaidrot savu nostāju. Viņš stāstīja, ka viņam ir svarīgi, lai cilvēks būtu saimniecisks un praktisks. Viņš uzskatīja, ka šādi pirkumi ir lieka naudas šķiešana un ka viņš vēlas laicīgi saprast, vai mums sakrīt uzskati par finansēm. “Es meklēju sievieti, kura saprot naudas vērtību,” viņš teica. Viņš minēja piemērus no savas dzīves, norādot, ka sievietes bieži vien pārmaksā par zīmoliem tikai sava ego dēļ, un ka parastā bērnu krēma sastāvs esot gandrīz identisks šādiem dārgiem līdzekļiem.
Tajā brīdī es sapratu, ka jautājums vispār nav par krēmu vai tā cenu. Jautājums ir par fundamentālu cieņas trūkumu pret otra cilvēka privāto telpu un tiesībām pašam pieņemt lēmumus par savu dzīvi. Jānis nerunāja ar mani kā ar līdzvērtīgu partneri, bet gan kā auditors, kurš veic revīziju uzņēmumā, kurā viņš plāno investēt. Viņa vēlme “saprast manu saimnieciskumu” patiesībā bija vēlme kontrolēt.
Psiholoģiskais aspekts: Kāpēc cilvēki tā rīkojas?
Pētot šādas situācijas no psiholoģijas viedokļa, kļūst skaidrs, ka Jāņa rīcība ir klasisks robežu pārkāpšanas piemērs. Cilvēki, kuriem piemīt izteikta vēlme kontrolēt, bieži vien sāk ar maziem soļiem – kritiku par apģērbu, pirkumiem vai ieradumiem. Viņi to maskē kā “rūpes” vai “praktiskumu”. Viņa rīcība vannas istabā nebija nejaušība. Tas bija apzināts akts, lai iegūtu informāciju par manu finansiālo stāvokli un manu “pakļaušanās līmeni” viņa standartiem.
Daudzas sievietes šādā situācijā sāktu taisnoties. “Ak, tas bija uz atlaidēm!” vai “Es to saņēmu dāvanā!”. Taču taisnošanās tikai apstiprinātu viņa tiesības mani kontrolēt. Es sapratu, ka man nav jāattaisnojas par to, kā tērēju savu algu. Es esmu strādājusi smagi, lai varētu atļauties lietas, kas man sniedz prieku. Un, ja kāds to redz kā “lieku šķiešanos”, tad šim cilvēkam vienkārši nav vietas manā dzīvē.
Secinājumi par personīgajām robežām
Es uzskatu, ka pat tad, ja cilvēki plāno kopīgu nākotni, ir jābūt robežām, kuras nevar pārkāpt bez atļaujas. Sevišķi tas attiecas uz pirmajiem randiņiem, kad mēs vēl tikai taustāmies un mēģinām saprast viens otra dabu. Manā izpratnē pieklājība un etikete nozīmē to, ka viesa statusā mēs neizmeklējam mājinieka mantas, nevajadzīgi neatveram durvis uz telpām, kuras mums nav rādītas, un nekritizējam viņa izvēles.
Zobu pasta uz logiem, mandarīni un “Lietutiņš”: kāpēc Jaunais gads pirms 30 gadiem šķita sirsnīgāks
Šī situācija man lika aizdomāties par to, cik svarīgi ir pamanīt šādus signālus pašā sākumā. Ja cilvēks jūtas tiesīgs kontrolēt manus pirkumus un norādīt uz kļūdām jau pirmajā vakarā, kad esam vienā mājā, tad visticamāk, ka arī nākotnē mēs saskartos ar līdzīgām, tikai daudz nopietnākām problēmām. Tas varētu sākties ar krēmu, bet beigties ar aizliegumu satikties ar draudzenēm vai prasību atskaitīties par katru čeku no lielveikala.
– Jāni, es domāju, ka …
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
